Gandrīz visi, kuri ir zinājuši, kas ir "Pie Humberta", jau ir sapratuši, ka uzņēmums ir bankrotējis. Vilcinājos ar gala vārdu un sakāves atīšanu, jo līdz pēdējam mirklim tika meklēta iespēja idejas turpināšanai, jaunā vietā, ar jaunu sparu utt., taču visi meklējumi beidzās ar neko. Pēc tik ilga laika, pat vis-optimistiskākajam nolaižas rokas un ir jāatzīst, ka viss ir beidzies.
Atliek tikai izdarīt secinājumus. Apgrozāmo līdzekļu trūkums - viss pasākums bija uzsākts ar ļoti maziem līdzekļiem, nomaksājot nomu, izremontējot telpas, iepērkot nepieciešamo inventāru, naudas vairs nebija. Remonts tika taisīts kā priekš sevis, tāpēc nekur netika taupīts tādā ziņā, ka, viss tika darīts saviem spēkiem un pēc iespējas lētāk, taču tika izdarīts viss. Tā kā apgrozāmo līdzekļu nebija jau no paša sākuma, arī pirmā produkcija tika ņemta uz nomaksu, respektīvi - jau pirmais parāds. Tālāk domino efekts - pārāk mazs apgrozījums (telpu izvietojums, cilvēku plūsma, idejas pasniegšana, reklāmas trūkums, paļaušanās tikai uz interneta mārketingu saviem spēkiem), pārāk mazais piedāvājums, darba izmaksas (kaut arī algu maksājām paši sev, tomēr ēst gribās).
Vēl ir jāatzīst idejas trūkums - Pie Humberta tika uztverts kā krodziņš bez ēdināšanas, respektīvi, mūsu sasniegtā auditorija ir tendēta uz izklaidi "kultūras namā". Ja būtu ņemts vērā šāds aspekts, iestāde varētu būt bijusi kā krodziņš ar iedzeršanu un ēšanu un grāmatas varētu būt kā lietdrīgs interjera dizaina elements pie vienas sienas 100 grāmatu apjomā. Kā nopietnāka grāmatnīca arī nevarējām būt, augstāk minēto, apgrozāmo līdzekļu trūkuma dēļ. Tātad, ne šis ne tas, grāmatu piedāvājums pārāk mazs, bet paēst arī īsti nevar. Kad tika konstatēti visi šie aspekti, bija jau par vēlu, papildus līdzekļus restrukturizācijai atrast tā arī neizdevās.
Lai nu kā, tās visas ir tehniskas nianses, bet pats svarīgākais visā pasākumā ir cilvēcīgais faktors, par to arī prieks. Prieks par pavadīto laiku, satiktajiem cilvēkiem, viņu atbalstu, izklaidi, sarunām, atmosfēru, prieks par to, ka mēs bijām un jūs bijāt mums. Šis laiks nekur nepazudīs un es domāju, ka arī visiem iesaistītajiem cilvēkiem Humberts paliks atmiņā vismaz vairākus gadus. Un tas jau ir daudz, tiešām.
Par iznākumu man ir kauns, tīri cilvēciski, jo tika pievilti tie cilvēki, kuri mums visvairāk uzticējās. Taču savu kaunu es nevaru pārvērts naudā un nevaru nevienam neko atgriezt, lai kā arī to negribētu. Galu galā, Humberts nav ne pirmais ne pēdējais uzņēmnums, kas nokļūst uz tumšās maksātnespējas takas. Ja man būtu iespēja, es visus parādus atgrieztu no saviem līdzekļiem, taču man tādas iespējas nav, esmu bezdarbnieks un dzīvoju bēniņos, guļu uz saliekamās gultas ar resnu, baltu kaķi un skaldu malku večiņām, lai nenomirtu badā.
Savādas atvadas ir sanākušas - pateicības un nožēlas pilnas, tāpēc arī saku: "Paldies visiem un es cilvēcīgi ļoti atvainojos".
Ar cieņu,
Dmitrijs Neilands.
